Category Arhitektūras piemineklis

1. ĒKU IZCELSMES VĒSTURE.

Saimniecisko uzplaukumu un uzkrāto kapitālu fon Gori tiešā veidā demonstrēja caur grandioziem būvprojektiem. Spilgts piemērs tam ir līdz mūsdienām saglabājusies klasicisma stila kapliča, kas ir šīs Arhitektoniski-mākslinieciskās izpētes objekts. Tās celtniecībai un tēlniecības elementiem tika algoti profesionāli meistari, kas nelielai muižai tajā laikā bija ekskluzīva un dārga greznība.

Fon Goru dzimta.

Fon Gori bija ietekmīgi Kurzemes un Piltenes apgabala muižnieki un amatpersonas. Piemēram, vēsturiskajos dokumentos fiksēts Piltenes tiesnesis (manrihters) Fīlips Magnuss fon Gors (Philipp Magnus von Gohr), kurš 18. gadsimta otrajā pusē pārvaldīja arī citas muižas un aizdeva kapitālu Kurzemes hercogistes aristokrātiem.

Baronu fon Goru (von Gohr) dzimtas saimnieciskā darbība Kurzemē un konkrēti Lielsatiķu muižā (Groß-Saticken) atbilda 18. un 19. gadsimta klasiskajam Kurzemes guberņas agrārās ekonomikas modelim. Šajā laikā muižas vairs nebija tikai nocietināti punkti, bet gan kļuva par izvērstiem, peļņu nesošiem saimnieciskajiem kompleksiem.

Goru saimniekošanu raksturoja vairākas galvenās nozares:
Izvērsta muižas saimniecības apbūve
Goru valdīšanas laikā Lielsatiķos tika izveidots funkcionāls ražošanas un administratīvais centrs. To apliecina saglabājušās arhīva liecības par plašo saimniecības ēku kompleksu :

• Kūtis un staļļi: Lopkopība bija viena no ienesīgākajām nozarēm, nodrošinot muižu ar piena produktiem, gaļu un mēslojumu tīrumiem.
• Klētis un šķūņi: Graudkopība (rudzi, mieži un kvieši) veidoja muižas eksporta pamatu. Graudi tika realizēti vietējā tirgū vai vesti uz ostām.Degvīna dedzināšana un krogu saimniecība
  Līdzīgi kā citviet Kurzemē, arī fon Goru ienākumus būtiski papildināja brūvēšanas monpols. Muižā pārstrādāja pašu izaudzētos graudus un kartupeļus, lai ražotu spirtu un degvīnu. Saražotais alkohols tika realizēts muižai piederošajos krogos ceļu malās, kas nodrošināja stabilu skaidras naudas plūsmu.
  Kokapstrāde un mežsaimniecība
  Gaiķu apkārtne vēsturiski bijusi bagāta ar mežiem. Fon Gori organizēja koksnes ieguvi gan muižas pašpatēriņam (apkurei, celtniecībai), gan pārdošanai. Tuvumā esošās upes (piemēram, Imula) pavasaros varēja tikt izmantotas kokmateriālu pludināšanai.Finanšu darījumi un kapitāla uzkrāšana.Goru dzimtas baroni nebija tikai lauksaimnieki, bet darbojās kā reģionālie finanšu ietekmētāji. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka dzimtas pārstāvji (piemēram, Piltenes tiesnesis Fīlips Magnuss fon Gors) regulāri aizdeva lielas naudas summas un kapitālu citiem Kurzemes aristokrātiem, nodrošinot papildu peļņu no procentu maksājumiem un ieķīlātajiem īpašumiem.

  Dzimtas vēsturiskajos dokumentos kā nozīmīgākais un ietekmīgākais šī reģiona pārstāvis, kurš saimniekoja un pārvaldīja fon Goru īpašumus (tostpar Zutiņus, Mindi un citus Kurzemes un Piltenes apgabalus), minēts barons Fīlips Magnuss fon Gors (Philipp Magnus von Gohr). Viņa un viņa tiešās ģimenes dzīvesdati ir šādi:

  Fīlips Magnuss fon Gors (Philipp Magnus von Gohr):

o Dzimis: 1733. gadā.

o Miris: 1805. gadā Jelgavā (Mitau).
o Tituli un amati: Piltenes apgabala manrihters (zemes tiesnesis), muižkungs un

finanšu aizdevējs.
• Viņa sieva – Benigna fon Gora (dzimusi fon Hāna / von Hahn):

o Dzīvesdati: 1743.–1821. gads.
• Viņu dēli (nākamie mantinieki un muižnieki):

o Ēberhards Ferdinands (Eberhard Ferdinand): 1763.–1794. gads.
o Kārlis Hermanis (Carl Hermann): 1764.–1835. gads.
o Georgs Vilhelms (Georg Wilhelm): 1766.–1823. gads.
o Magnuss Vilhelms Heinrihs (Magnus Wilhelm Heinrich): 1778.–1881. gads

(Krievijas armijas leitnants).

Tieši Fīlipa Magnusa fon Gora darbības laikā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā dzimta piedzīvoja vislielāko saimniecisko uzplaukumu, kas sakrita ar klasicisma stila kapličas- kapeņu celtniecību Lielsatiķos.

Fon Goru (von Gohr) dzimta vēsturiski nebija starp pašām lielākajām Kurzemes aristokrātu dzimtām, taču tās pārstāvji bija prasmīgi saimnieki, tiesneši un virsnieki. Dzimtas zelta laiki sākās ar Fīlipu Magnusu fon Goru un turpinājās caur viņa dēliem un mazdēliem, kuri pārvaldīja virkni muižu Kurzemē (tostarp Lielsatiķus, Kukšas, Zutiņus, Mindi, Enģelciemu u.c.). Goru dzimtas galvenie mantinieki un viņu pārvaldītie īpašumi dalāmi vairākos vēsturiskos posmos:

Fīlipa Magnusa dēli un pirmā mantojuma sadale
Pēc Fīlipa Magnusa fon Gora (1733–1805) nāves viņa plašie īpašumi tika sadalīti starp dēliem, kuri katrs izveidoja savu saimniecisko līniju:

Ēberhards Ferdinands fon Gors (1763–1794):
o Saimniekoja ietekmīgajā Kukšu muižā (Kuckschen), kas atrodas Tukuma pusē.

Viņš mira samērā jauns, vēl pirms tēva, tādēļ šī līnija muižu tālāk nodeva

radiniekiem.
• Kārlis Hermanis fon Gors (1764–1835):

o Kļuva par Enģelciema muižas (Engelzeem) īpašnieku. Viņš apprecēja Johannu Gotlību fon Brunovu. Viņa vadībā muiža tika attīstīta kā patstāvīgs Kurzemes lauksaimniecības centrs.

• Georgs Vilhelms fon Gors (1766–1823):
o Aktīvi darbojās Piltenes apgabala saimnieciskajā un administratīvajā dzīvē,

pārņemot daļu no tēva kapitāla un tiesvedības lietām. o Nākamā paaudze un militārā karjera

Gadsimta gaitā fon Goru mantinieki sāka paplašināt darbību ārpus tiešās lauksaimniecības, ieņemot augstus amatus Krievijas impērijas dienestā, kas ļāva muižās iepludināt papildu kapitālu:

• Magnuss Vilhelms Heinrihs fon Gors (1778–1881):
o Nodzīvoja ārkārtīgi garu mūžu (vairāk nekā 100 gadus). Viņš dienēja par

Krievijas armijas leitnantu. Viņa paaudzes laikā (19. gadsimta pirmajā pusē) muižās, tostarp Satiķu apkārtnē, notika pāreja no klaušu darba uz modernākām rentes attiecībām.

• Georgs Vilhelms Ernsts fon Gors (1793–1854):
o Nākamās paaudzes mantinieks, kurš uzturēja dzimtas īpašumu tīklu un

nodrošināja mantojuma pēctecību.

Dzimtas vēlākie spilgtākie pārstāvji
19. gadsimta vidū un beigās fon Goru dzimtas mantinieki jau bija integrējušies plašākā

Baltijas mērogā:
• Johans Frīdrihs Oskars fon Gors (1834–1904):

o Fīlipa Magnusa mazmazdēls, dzimis Ventspilī. Viņš sasniedza augstāko militāro un diplomātisko statusu dzimtā – kļuva par Krievijas impērijas kara flotes viceadmirāli, slepenpadomnieku un ģenerālkonsulu Kopenhāgenā. Lai gan viņa dienests ritēja tālu no Kurzemes (mira Tallinā), viņš juridiski palika piederīgs Kurzemes bruņniecībai, kas fon Gorus oficiāli matrikulēja (ierakstīja kā oficiālu vietējo bruņniecības dzimtu) 1841. gadā.

• Hermanis Magnus Nikolai fon Gors (1845–1917):

o Viens no pēdējiem dzimtas pārstāvjiem, kurš pieredzēja muižu sistēmas norietu pirms Pirmā pasaules kara un tam sekojošās agrārās reformas. Kopsavilkums: Fon Goru mantinieku stratēģija bija klasiska – vecākie dēli parasti palika saimniekot muižās (Kukšās, Lielsatiķos, Enģelciemā), kamēr jaunākie dēli devās militārajā vai juridiskajā dienestā, lai ar tur gūtajiem ienākumiem atbalstītu dzimtas kopējo turību. Līdz ar Latvijas valsts nodibināšanu un muižu zemu nacionalizāciju 1920. gadā dzimtas saimnieciskā valdīšana šajos īpašumos pilnībā beidzās.

Šobrīd nav precīzas ziņas, kas no dzimtas bijis savulaik apglabāts kapenēs, bet pētījuma autors ir vērsies Vācbaltiešu organizācijā Vācijā, lai saņemtu precīzas ziņas un godinātu apglabātos ar misiņa piemiņas plāksnēm pie aizmūrētām kriptām.

2. ĒKAS URBĀNĀS KULTŪRVIDES KONTEKSTS.

Ēka izvietota Briežgravu kapu, Saldus novada Gaiķu pagasta teritorijā. Līdzīgi kā citas Kurzemes lauku kapsētas, Briežgravu kapi vēsturiski veidojās kā tuvējo māju, muižu vai zemnieku saimniecību dzimtu apbedījumu vieta.

Vēsturiski Gaiķu pagasta teritorija atradās Kurzemes hercogistes, vēlāk Krievijas Impērijas Kurzemes guberņas sastāvā. Vietējās kapsētas bieži tika ierīkotas uz kalnainākiem, smilšainākiem apvidiem (tuvumā mežiem vai gravām), ko liecina arī kapu nosaukums “Briežgravu”.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un vēlāk pēc administratīvajām reformām padomju gados kapsētas uzturēšana pārgāja vietējā ciema padomes, bet pēc tam — pagasta pārvaldes pārziņā. Šobrīd zeme ir oficiāls pašvaldības īpašums.

Kapsētas vecākajā daļā saglabājušies krusti (piemēram, kaltie dzelzs krusti vai sūnu apauguši laukakmeņi) bieži vien sniedz ziņas par 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vietējiem iedzīvotājiem.

3. ĒKA UN TĀS ARHITEKTŪRA

Ēka celta klasicisma stilā, ar mākslinieciskajiem elementiem fasādēs ( portālu, dekoratīvajām kolonnām un fon Goru dzimtas ģērboni trīstūrveida frontonā, kas piedod fasādes kompozīcijai cēlu noslēgumu un apzīmogo fon Goru ģimenes pēdējo atdusas vietu. Kā savdabīgs un Latvijas tā laika arhitektūrai rets ( savu lielo izmaksu dēļ ) ir kapeņu zāle ar apbedījumu kriptām un ķieģeļu kupolveida pārsegumu.

4. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKĀ SAGLABĀTĪBA.

Pēc veiktajiem AM vizuālās Inventarizācijas darbiem var secināt, ka 19.gs celtajai ēkai nozīmīgas pārbūves nav veiktas. Atbilstoši lokāliem novērojumiem par autentiskumu, secināts:

a) ēkas autentiskie un oriģinālie fasādes elementi (kolonnas, frontons, dekoratīvās dzegas), kurām bojāts apmetums, un kuras nav nosegtas ar apmetuma čaulu nešaubīgi liecina par 19. gs. sākuma izcelsmi;

b) zudušas oriģinālās kapeņu durvis, kas aizstātas ar kolhoza laikā izbūvētām.
c) lielākā daļa fasāžu apdares saglabājušas autentiskās vietās, atbilstošI 19.gs. projektētajam.

d) ēku īpatnējā telpiskā struktūra ar kupolveida jumta ķieģeļu pārsegumu uzskatāma par autentisku,

f) ēkas funkcionalitātes vēsture ir viengabalaina, jo sākotnējais apjoms celts fon Goru dzimtas kapeņu vajadzībām un padomju laikā transformēts par kapliču, kur notiek mirušo izvadīšana.

5. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKAIS NOVĒRTĒJUMS UN POTENCIĀLS

Jāatzīst, ka ēka ir ar savu unikālu arhitektonisko vērtību, un kalpo kā savdabīga fon Goru dzimtas saimniekošanas vietzīme Kurzemē.

Kā kultūrvēsturiskai ēkai ir liels tūrisma kultūrvēsturisks potenciāls, ja tiek pabeigta ēkas atjaunošana. Īpašniekam – Saldus novada domei jāatjauno fasāžu dekoratīvā apdare, jāveic lietusūdens novadīšana no ieejas portāla, lai apstādinātu mūra sēšanos ieejas zonā, jāveic iekštelpu remonta darbi, saglabājot un attīrot oriģinālo klinkera ķieģeļu grīdas segumu.

6. SAGLABĀŠANAS UN ATJAUNOŠANAS REKOMENDĀCIJAS.

1. Šajā AMINv sējumā apkopotie ēkas Lielsatiķu muižas kapličas ( kapeņu ), kultūrvēsturiskie dati ir pietiekams pamatojums atzinumam, ka ēku iespējams saglabāt nākamajām paaudzēm, to transformējot par tūrisma objektu, iekļaujot Saldus novada tūrisma objektu piedāvājumā.
2. Ēkā nepieciešams saglabāt oriģinālās 19.gs ieklātās klinkera ķieģeļu grīdas, tās restaurējot.
3. Atjaunojot apmetuma apdari fasādei, veikt iztrūkstošo ķieģeļu un apmetuma atjaunošanu izmantojot sanējošus apmetumus un mitruma novadīšanai no ēkas pamatiem izbūvēt lietusūdens novadīšanas ACO DRAIN sistēmu pie ēkas ieejas, planēt laukumu, lai iegūtu laukuma kritumu prom no ēkas.
4. Veikt koku nozāģēšanu, kuri bojā ēkas kupolveida pārsegumu un laukakmeņu atbalsta sienas.
5. Veikt kupola krāsošanu ar atbilstošu krāsu kapeņu iekšpusē, atjaunot bojātās kolonādes detaļas un pie aizmūrētajām kriptām uzstādīt gan informatīvu plāksni par fon Goru dzimtas darbību Kurzemē, gan iespējamo kapenēs apglabāto vārdus un iniciāļus.
6. Uzstādīt jaunas durvis, kuras atbilstu klasicisma stilam un laikam.

Projekts saskaņots Saldus Būvvaldē ar BIS-BV-2.1-2026-7396 lēmumu 24.07.2026.

Pateicamies visiem iesaistītajiem par atsaucību!

IEV ADS.

Arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas ( AMI ) pētījumu objekts ir saimniecības ēka Vecpiebalgas pagastā, nekustamajā īpašumā “Mietiņi”, Vecpiebalgas novadā.

Darbi veikti atbilstoši NKMP AMI veikšanas norādījumiem un ieteikumiem, tehnisko un praktisko iespēju robežās realizējot iespējami plašu izziņas procesu par objektu.

AMI darbus veica SIA “Arhitekta Ivo Inša birojs” arhitekts I.Inša. Fotofiksāciju dabā un fotomateriālu digitālo apstrādi veica I.Inša. Grafisko dokumentāciju izstrādāja un AMI tekstu sagatavoja arhitekts I.Inša.

Objekts atrodas Mietiņu viduslaiku kapsētas ( Valsts aizsargājams kultūras piemineklis , arheoloģijas aizsardzības Nr.614 ) un Jaunmietiņu viduslaiku kapsētas ( Valsts aizsargājams kultūras piemineklis, arheoloģijas aizsardzības Nr. 605 ) aizsardzības zonā.

Arhitektoniski – mākslinieciskās inventarizācijas sastāvs un nepieciešamais darbu apjoms neparedz izpētes darbus, kuru uzdevums ir noskaidrot inventarizējamā objekta sastāvdaļu izcelsmes hronoloģiju un secību.

1. ĒKU IZCELSMES VĒSTURE.

P. Brasliņš detalizēti pētīja Griškas kalnu (vēsturisko Vecpiebalgas pilskalnu) un argumentēja, ka pēc sava izvietojuma un stratēģiskās nozīmes tas precīzi atbilst hronikā aprakstītajai Autīnes pilij.

Lai pierādītu savu teoriju, Brasliņš meklēja vietvārdus (toponīmus), kas būtu saglabājušies no 13. gadsimta sākuma:

• Viņš vērsa uzmanību uz to, ka tieši blakus Griškas pilskalnam atrodas vēsturiskās Mietiņu mājas.
• Brasliņš izvirzīja hipotēzi, ka māju nosaukums “Mietiņi” ir tiešs un vienīgais saglabājies valodnieciskais piemineklis hronikā minētajam Autīnes vecākajam Metenim (Meteninus).
• Pēc viņa teorijas, šī bijusi Meteņa dzimtas zeme vai viņa personīgā rezidence blakus pilij, un vārds gadsimtu gaitā tautas valodā transformējies no Metenis uz Mietiņš.

Akadēmiskā vēstures zinātne (piemēram, vēsturnieki Indriķis Šterns vai Ēvalds Mugurēvičs) Brasliņa teoriju par Metimnes lokalizāciju Vecpiebalgā noraidīja, par ticamāko vietu atzīstot Mujānu pilskalnu Kocēnu pagastā (turklāt Rubenes/Kocēnu apkārtnē vēlāk ilgstoši darbojās pat zemnieku saimniecība un objekti ar vēsturisko nosaukumu “Metimne”). Tomēr Brasliņa raksti un vīzija atstāja milzīgu ietekmi uz Piebalgas novadpētniecību, padarot stāstu par Metimni un senajiem latgaļiem par neatņemamu vietējās kultūras mantojuma daļu.

Vēsturiskā Mietiņu kalna zemju piederība.

Skatoties uz Mietiņu kalnu (vai Griškas kalnu/Vecpiebalgas pilskalnu) un tam blakus esošo Mietiņu zemes kontekstu caur vēstures un novadpētnieka Pētera Brasliņa pētījumu prizmu, zemju piederības vēsture veido garu, dramatisku ķēdi. Tā stiepjas no 13. gadsimta brīvajiem

latgaļu

virsaišiem līdz pat muižu laikiem un Latvijas brīvvalstij.

1. Senlatviešu (latgaļu) autonomija (Līdz 13. gadsimta sākumam)

• Kas pārvaldīja zemes: Vietējā latgaļu dzimta jeb vecākie.
• Vēsturiskā saikne: P. Brasliņš argumentēja, ka šī zeme un pilskalns sākotnēji piederējaAutīnes novada latgaļu vecākajam Metenim (Meteninus) un viņa dzimtai. Tā bija brīva, neatkarīga latgaļu zeme, kuras centrs bija nocietinātais pilskalns, bet tam visapkārt atradās saimniecības zemes (kas vēlāk ieguva Mietiņu nosaukumu)

2. Zobenbrāļu ordeņa ekspansija un konflikts (1208.–1212. gads)

• Kas pārvaldīja zemes: Tiesiskais strīds starp latgaļiem un Zobenbrāļu ordeni.

• Vēsturiskā saikne: Šis ir pats dramatiskākais punkts zemes piederības vēsturē. Kā raksta Indriķis, Zobenbrāļu ordenis (Cēsu brāļi) sāka patvaļīgi piesavināties Autīnes latgaļu zemes, mežus, laukus un bišu kokus (dangas). Piederības maiņa notika ar varu. Zemes faktiskā atņemšana pamudināja Meteni uzsākt 1212. gada sacelšanos, lai atgūtu savas dzimtas īpašumus, taču viņš gāja bojā, un zeme palika iekarotāju rokās.

3. Rīgas arhibīskapijas periods (13.–16. gadsimts)

• Kas pārvaldīja zemes: Rīgas arhibīskaps un tā vasaļi.
• Vēsturiskā saikne: Pēc Livonijas sadalīšanas un vietējo sacelšanās apspiešanasPiebalgas apkārtne nonāca Rīgas arhibīskapa tiešā īpašumā. Lai nostiprinātu savu varu pār šīm stratēģiski svarīgajām zemēm, arhibīskaps 14. gadsimta sākumā tieši blakus senajam pilskalnam uzcēla mūra Piebalgas pili. Saimniecības zemes ap kalnu (tostarp Mietiņu teritorija) tika piešķirtas arhibīskapa vasaļiem kā lēņi vai pārvaldītas kā pilsnovada zeme.

4. Muižu un Polijas/Zviedrijas laiki (16.–19. gadsimts)

• Kas pārvaldīja zemes: Poļu magnāti, zviedru kronis un vēlāk grāfi Šeremetjevi.
• Vēsturiskā saikne: Pēc Livonijas kara un arhibīskapijas sabrukuma zeme mainīja īpašniekus līdz ar lielvaru maiņu. 17. gadsimtā (zviedru laikos) notika muižu revīzijas un zemju uzmērīšana, kur dokumentos fiksētas konkrētas zemnieku sētas un to klaušu pienākumi. Kad Krievijas impērija ieguva Vidzemi, cars Pēteris I šīs bagātās Piebalgas zemes uzdāvināja grāfam Borisam Šeremetjevam. Mietiņu kalna apkārtne kļuva par daļu no milzīgās Vecpiebalgas muižas (kronis/privātmuiža). Vietējie zemnieki zaudējajebkādas tiesības uz zemi, kļūstot par dzimtcilvēkiem.

5. Zemmes izpirkšana un Latvijas brīvvalsts (19. gadsimta otrā puse – 20. gadsimts)

• Kas pārvaldīja zemes: Latviešu zemnieki (Mietiņu māju saimnieki) un vēlāk Latvijas valsts.
• Vēsturiskā saikne: Pēc dzimtbūšanas atcelšanas un agrārajām reformām 19. gadsimta otrajā pusē latviešu zemniekiem tika dota iespēja izpirkt muižas zemes “par dzimtu”. Šajā laikā formāli nostiprinājās Mietiņu māju īpašnieku tiesības uz zemi ap pilskalnu. 1920. gadu Agrārās reformas laikā valsts pārņēma muižu paliekas, bet pašu pilskalnu (Griškas/Mietiņu kalnu) kā valsts nozīmes vēstures pieminekli nodeva valsts aizsardzībā un sabiedrības lietošanā.Muižas laikos zeme ap kalnu bija sadalīta klaušu saimniecībās, kuras apstrādāja Mietiņu māju zemnieki. Viņi nebija zemes īpašnieki, bet gan muižas rentnieki. Viņu pienākums bija strādāt klaušu darbus un nodot labības nodevas Vecpiebalgas muižas centram, kas 18. gadsimta beigās tika pārcelts uz grezno kungu māju Inešos.Vecpiebalgas muižas vēsturiskajos dokumentos — īpaši cara laika Vidzemes dvēseļu revīziju rullos (18.–19. gadsimts), muižas klaušu un nodokļu reģistros, kā arī vēlākajos mērniecības aktos — Mietiņu mājas fiksētas kā patstāvīga, muižai piederoša klaušu saimniecība.Viens no svarīgākajiem dokumentiem muižas arhīvā ir 1826. gada Vidzemes dvēseļu revīzija, kad muižas zemniekiem pirmo reizi oficiāli piešķīra uzvārdus.

• Dokumenti rāda, ka Piebalgā (atšķirībā no citiem Latvijas reģioniem) zemnieki ļoti bieži izvēlējās uzvārdus, kas sakrita ar viņu māju nosaukumiem.
• Tieši šajā laikā “Mieting” sētas saimnieki un viņu pēcnācēji dokumentos oficiāli ieguva uzvārdu Mietiņš (vai vāciskajā versijā Mieting / Meting). Tas juridiskajos papīros nostiprināja saikni starp dzimtu un konkrēto zemi blakus pilskalnam.Muižas saimnieciskajos dokumentos — vakugrāmatās — bija precīzi uzskaitīts, cik daudz un kādi darbi Mietiņu māju iedzīvotājiem ir jāveic par labu muižai. Tā kā zeme ap Mietiņu kalnu un Grišku kalnu bija skopa un kalnaina, dokumenti apliecina, ka mājas iedzīvotāji nodevas bieži kārtoja nevis ar tīru labību, bet gan ar liniem, pavedieniem un austu audeklu. Tas sakrīt ar vēsturisko faktu, ka Šeremetjevu muižas vadība veicināja amatniecību, lai kompensētu sliktās ražas.2. ĒKAS URBĀNĀS KULTŪRVIDES KONTEKSTS.Ēka izvietota nekustamā īpašuma “Mietiņi” teritorijā, atstatu no bijušās dzīvojamās ēkas. Ēkas vēsturiskais telpu plānojums nav mainīts un pielāgots citām vajadzībām, bez izmaiņām saglabātas daļa no vārtiem, laukakmeņu mūra. Detaļas, pēc kurām iespējams restaurēt jumta koka nesošo konstrukciju, nav saglabājušās. Visas koka detaļas ir trupes bojātas un tās faktiski jāizgatavo no jauna, pielietojot 19.gadsimta koka apstrādes metodes, un ja grib sasniegt augstu autientiskumu, izmantojot koka savienojumus un koka tapas. No vēsturiskās apdares ēkā saglabājies izšuvota laukakmeņu mūra fragments, grīda izlikta no lieliem laukakmeņiem, bez šuvju aizpildes.

3. ĒKA UN TĀS ARHITEKTŪRA

Ēkas pašreizējais estētiskais un arhitektoniskais veidols saglabājis visas detaļas, lai pēc restaurācijas darbiem atgūtu kvalitatīvu arhitektonisku veidolu. Kā jau visas šī laika un stila ēkas, arī šī, celta laukakmeņu mūrējumā, arhitektoniskā risinājumā atjaunojot ēku piedāvāts atsevišķu padomju dzelteno Lodes ķieģeļu ķieģeļu joslu mūrējumus aizstāt ar rombveida māla ķieģeļiem vai ķieģelflīzēm, tā akcentējot īpašnieka tēva veikto ieguldījumu ēkas atjaunošanā un nodrošinot paaudžu pārmantojamību. Fasāžu apdari veidot izšuvojot plēsto laukakmeņu mūri . Jebkādi darbi uzsākami tikai pēc pamatu aizbēršanas, grunts blietēšanas, lietusūdens novadīšanas joslas ierīkošanas no māla kārtas un pamatu sēšanās apturēšanas. Veikt pamatu sēšanās monitoringu.

4. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKĀ SAGLABĀTĪBA.

Pēc veiktajiem AM vizuālās inventarizācijas darbiem var secināt, ka ēkai izmantoti 19.gadsimta saimniecības ēkām raksturīgie būvniecības paņēmieni. Atbilstoši lokāliem novērojumiem par autentiskumu, secināts:

a) ēkas autentiskie un oriģinālie koka elementi (ieejas vārtu koka rāmis, mūrlata u.c.), nešaubīgi liecina par 19. gs. beigu izcelsmi;

b) plēsto laukakmeņu mūra mūrējums liecina par 19.gs beigu būvniecības periodu.

c) visas fasāžu ailes saglabājušās autentiskās vietās, atbilstoši 19.gs. projektētajām, izņemot divas durvju ailas, kas izveidotas logu vietā.

d) ēku īpatnējā telpiskā struktūra ar lielām durvju ailām un maziem logiem uzskatāma par autientisku,

e) ēku pamatkorpusa jumtu konfigurācija, mērogs, slīpnes, spāru krēsls saglabājušies autentiski. Esošais jumta seguma (azbestcementa šīfera loksnes) materiāls nav bijis oriģināls;

f) ēkas funkcionalitātes vēsture ir viengabalaina, jo sākotnējais apjoms celts saimniecības vajadzībām.

5. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKAIS NOVĒRTĒJUMS UN POTENCIĀLS

Jāatzīst, ēkas ir ar savu unikālo arhitektonisko vērtību, kas kā saimniecības ēka – nav ļoti rets ēku tips Latvijas muižu palīgsaimniecību kompleksos, kas saglabājies no 19.gadsimta.

Kā fona apbūvei ēkai ir kultūrvēsturisks potenciāls, ja tiek pabeigta ēkas atjaunošana. Šajā gadījumā īpašnieks – THE HOME VIDZEME plāno veikt ēkas konservācijas darbus , nostiprinot pamatus un ārsienas ( aizberot pamatus, atjaunojot laukakmeņu mūra mūrējumu un izšuvojot to). Nākotnē pēc rekonstrukcijas šo ēku varētu padarīt publiski pieejamu ar ES fondu līdzekļiem, varbūt pat atjaunojot to kā meditācijas un retrīta vietus.

6. SAGLABĀŠANAS UN ATJAUNOŠANAS REKOMENDĀCIJAS.

1. Šajā AMINv sējumā apkopotie ēkas nekustamajā īpašumā “Mietiņi”, kultūrvēsturiskie dati ir pietiekams pamatojums atzinumam, ka ēku iespējams atjaunot, šajā stadijā to konservējot un izbūvējot jaunu jumtu ar māla kārniņu segumu vai dabīgā šīfera plātnēm, kas pasargātu laukakmeņu sienas no bojāšanās lietusūdens ietekmē. Jebkādi darbi veicami pēc pirmsavārijas stāvokļa likvidēšanas, aizberot pamatus, grunti blietējot un lietusūdens novadīšanas māla kārtas izbūves ar kritumu no ēkas. Uzstādīt atbilstošus marķierus, sienas vertikalitātes nobīžu monitoringam. Ja nobīdes pārsniedz pieļaujamās robežas, bojāto sienu posmi jānojauc un jāmūrē no jauna.
2. Ēkā nepieciešams saglabāt oriģinālo fasādi ar izšuvojumu laukakmeņu mūrim. Pieskaldīto akmeņu ietērpam jāatlasa lielākie un glītākie akmeņi, bet bez apaļām virsmām, bez gariem ķīļveida stūriem un bez lieliem izcilņiem. Akmeņus apstrādājot nav vajadzīgs, lai gultņu un sānu malu virsmas būtu noteikta veida, bet lai katrs ietērpa akmens turētos cieši un stabili mūra priekšpusē bez piešķembošanas.
3. Ietērpu akmeņi jānovieto tā, lai katrā mūra kārtā būtu uz diviem laidņiem ( gareniskiem akmeņiem ) viens galenieks ( šķērsakmens ), kura garums pārsniegtu blakus esošo laidņu platumu mazākais par 12 cm.
4. Ierīkojot ietērpu no pieskaldītiem, izlasītiem akmeņiem, mūris jāmūrē 0,75 līdz 1,0 m augstām kārtām, pie kam ietērpa akmeņu augšējām gultnēm jāsakrīt ar mūra kārtas augšējo līmeniski izlīdzināto virsmu. Laidņi un galenieki mūrējami tā, lai nesakrīt blakus kārtu šuves un tiktu ievērotas savienojumu prasības.
5. Ietērpa akmeņu šuves no priekšpuses 1.5 cm dziļumā jāatstāj tukšas, vēlākai izšuvošanai. Šuves var būt dažādos virzienos. Ārējo šuvju platumam jābūt pēc iespējas vienlīdzīgam un ne lielākam par 2.5 cm ar 0.5 cm dzīslu vidū. Ietērps jāizšuvo rūpīgi un vienlīdzīgi pa visu fasādes virsmu. Stūros jāliek ietērpu akmeņi ar pieskaldītu fasādes virsmu, rūpīgi kaltām līmeniskām gultnēm un rūpīgi kaltiem sānu laukumiem, pie kam ik pēc 0.75-1.0 m mūra augstuma, stūra akmeņu līmeniskām šuvēm jāsakrīt ar mūra kārtu līmeniski izlīdzinātām virsmām.
6. Jumta konstrukcijas nepieciešams izbūvēt no jauna, izmantojot modernas līmēta koka jumta kopnes.
7. Aizstāt esošos dzeltenos “Kalnciema ķieģeļus” ar sarkana māla rombveida ķieģeļiem, kas akcentētu zaudēto mūra daļu atjaunošanu un ievērotu īpašnieka tēva veiktos ēkas atjaunošanas darbus.
8. Uzstādīt jaunu vēsturisko koka logu un vēsturiskās koka ārdurvis, kas atbilst ēkas būvniecības laika stilistikai.
9. Izveidot jaunu koka dzegu, kas atbilstu vēsturiskajam stilam un lietusūdens novadīšanas sistēmu no vēsturiskajiem mūriem.
10. Konservācijas gaitā iekšpusē izšuvot laukakmeņu mūra daļas un pēc jumta ieklāšanas veikt ilgstošu sienu žāvēšanu, pēc kuras izlemt par sanējošā apmetuma izvēles nepieciešamību iekšsienu apdarei.
11. Īpašniekam noteikt ēkas tālākās izmantošanas funkciju, sasaistot to ar ES līdzekļu apgūšanas iespējām un ēkas atjaunošanu.

“Arhitekta Ivo Inša birojs”, SIA Arhitekts I.Inša
© 2026