Category Būvkonstrukciju izstrāde

1. ĒKU IZCELSMES VĒSTURE.

Saimniecisko uzplaukumu un uzkrāto kapitālu fon Gori tiešā veidā demonstrēja caur grandioziem būvprojektiem. Spilgts piemērs tam ir līdz mūsdienām saglabājusies klasicisma stila kapliča, kas ir šīs Arhitektoniski-mākslinieciskās izpētes objekts. Tās celtniecībai un tēlniecības elementiem tika algoti profesionāli meistari, kas nelielai muižai tajā laikā bija ekskluzīva un dārga greznība.

Fon Goru dzimta.

Fon Gori bija ietekmīgi Kurzemes un Piltenes apgabala muižnieki un amatpersonas. Piemēram, vēsturiskajos dokumentos fiksēts Piltenes tiesnesis (manrihters) Fīlips Magnuss fon Gors (Philipp Magnus von Gohr), kurš 18. gadsimta otrajā pusē pārvaldīja arī citas muižas un aizdeva kapitālu Kurzemes hercogistes aristokrātiem.

Baronu fon Goru (von Gohr) dzimtas saimnieciskā darbība Kurzemē un konkrēti Lielsatiķu muižā (Groß-Saticken) atbilda 18. un 19. gadsimta klasiskajam Kurzemes guberņas agrārās ekonomikas modelim. Šajā laikā muižas vairs nebija tikai nocietināti punkti, bet gan kļuva par izvērstiem, peļņu nesošiem saimnieciskajiem kompleksiem.

Goru saimniekošanu raksturoja vairākas galvenās nozares:
Izvērsta muižas saimniecības apbūve
Goru valdīšanas laikā Lielsatiķos tika izveidots funkcionāls ražošanas un administratīvais centrs. To apliecina saglabājušās arhīva liecības par plašo saimniecības ēku kompleksu :

• Kūtis un staļļi: Lopkopība bija viena no ienesīgākajām nozarēm, nodrošinot muižu ar piena produktiem, gaļu un mēslojumu tīrumiem.
• Klētis un šķūņi: Graudkopība (rudzi, mieži un kvieši) veidoja muižas eksporta pamatu. Graudi tika realizēti vietējā tirgū vai vesti uz ostām.Degvīna dedzināšana un krogu saimniecība
  Līdzīgi kā citviet Kurzemē, arī fon Goru ienākumus būtiski papildināja brūvēšanas monpols. Muižā pārstrādāja pašu izaudzētos graudus un kartupeļus, lai ražotu spirtu un degvīnu. Saražotais alkohols tika realizēts muižai piederošajos krogos ceļu malās, kas nodrošināja stabilu skaidras naudas plūsmu.
  Kokapstrāde un mežsaimniecība
  Gaiķu apkārtne vēsturiski bijusi bagāta ar mežiem. Fon Gori organizēja koksnes ieguvi gan muižas pašpatēriņam (apkurei, celtniecībai), gan pārdošanai. Tuvumā esošās upes (piemēram, Imula) pavasaros varēja tikt izmantotas kokmateriālu pludināšanai.Finanšu darījumi un kapitāla uzkrāšana.Goru dzimtas baroni nebija tikai lauksaimnieki, bet darbojās kā reģionālie finanšu ietekmētāji. Vēsturiskie dokumenti liecina, ka dzimtas pārstāvji (piemēram, Piltenes tiesnesis Fīlips Magnuss fon Gors) regulāri aizdeva lielas naudas summas un kapitālu citiem Kurzemes aristokrātiem, nodrošinot papildu peļņu no procentu maksājumiem un ieķīlātajiem īpašumiem.

  Dzimtas vēsturiskajos dokumentos kā nozīmīgākais un ietekmīgākais šī reģiona pārstāvis, kurš saimniekoja un pārvaldīja fon Goru īpašumus (tostpar Zutiņus, Mindi un citus Kurzemes un Piltenes apgabalus), minēts barons Fīlips Magnuss fon Gors (Philipp Magnus von Gohr). Viņa un viņa tiešās ģimenes dzīvesdati ir šādi:

  Fīlips Magnuss fon Gors (Philipp Magnus von Gohr):

o Dzimis: 1733. gadā.

o Miris: 1805. gadā Jelgavā (Mitau).
o Tituli un amati: Piltenes apgabala manrihters (zemes tiesnesis), muižkungs un

finanšu aizdevējs.
• Viņa sieva – Benigna fon Gora (dzimusi fon Hāna / von Hahn):

o Dzīvesdati: 1743.–1821. gads.
• Viņu dēli (nākamie mantinieki un muižnieki):

o Ēberhards Ferdinands (Eberhard Ferdinand): 1763.–1794. gads.
o Kārlis Hermanis (Carl Hermann): 1764.–1835. gads.
o Georgs Vilhelms (Georg Wilhelm): 1766.–1823. gads.
o Magnuss Vilhelms Heinrihs (Magnus Wilhelm Heinrich): 1778.–1881. gads

(Krievijas armijas leitnants).

Tieši Fīlipa Magnusa fon Gora darbības laikā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā dzimta piedzīvoja vislielāko saimniecisko uzplaukumu, kas sakrita ar klasicisma stila kapličas- kapeņu celtniecību Lielsatiķos.

Fon Goru (von Gohr) dzimta vēsturiski nebija starp pašām lielākajām Kurzemes aristokrātu dzimtām, taču tās pārstāvji bija prasmīgi saimnieki, tiesneši un virsnieki. Dzimtas zelta laiki sākās ar Fīlipu Magnusu fon Goru un turpinājās caur viņa dēliem un mazdēliem, kuri pārvaldīja virkni muižu Kurzemē (tostarp Lielsatiķus, Kukšas, Zutiņus, Mindi, Enģelciemu u.c.). Goru dzimtas galvenie mantinieki un viņu pārvaldītie īpašumi dalāmi vairākos vēsturiskos posmos:

Fīlipa Magnusa dēli un pirmā mantojuma sadale
Pēc Fīlipa Magnusa fon Gora (1733–1805) nāves viņa plašie īpašumi tika sadalīti starp dēliem, kuri katrs izveidoja savu saimniecisko līniju:

Ēberhards Ferdinands fon Gors (1763–1794):
o Saimniekoja ietekmīgajā Kukšu muižā (Kuckschen), kas atrodas Tukuma pusē.

Viņš mira samērā jauns, vēl pirms tēva, tādēļ šī līnija muižu tālāk nodeva

radiniekiem.
• Kārlis Hermanis fon Gors (1764–1835):

o Kļuva par Enģelciema muižas (Engelzeem) īpašnieku. Viņš apprecēja Johannu Gotlību fon Brunovu. Viņa vadībā muiža tika attīstīta kā patstāvīgs Kurzemes lauksaimniecības centrs.

• Georgs Vilhelms fon Gors (1766–1823):
o Aktīvi darbojās Piltenes apgabala saimnieciskajā un administratīvajā dzīvē,

pārņemot daļu no tēva kapitāla un tiesvedības lietām. o Nākamā paaudze un militārā karjera

Gadsimta gaitā fon Goru mantinieki sāka paplašināt darbību ārpus tiešās lauksaimniecības, ieņemot augstus amatus Krievijas impērijas dienestā, kas ļāva muižās iepludināt papildu kapitālu:

• Magnuss Vilhelms Heinrihs fon Gors (1778–1881):
o Nodzīvoja ārkārtīgi garu mūžu (vairāk nekā 100 gadus). Viņš dienēja par

Krievijas armijas leitnantu. Viņa paaudzes laikā (19. gadsimta pirmajā pusē) muižās, tostarp Satiķu apkārtnē, notika pāreja no klaušu darba uz modernākām rentes attiecībām.

• Georgs Vilhelms Ernsts fon Gors (1793–1854):
o Nākamās paaudzes mantinieks, kurš uzturēja dzimtas īpašumu tīklu un

nodrošināja mantojuma pēctecību.

Dzimtas vēlākie spilgtākie pārstāvji
19. gadsimta vidū un beigās fon Goru dzimtas mantinieki jau bija integrējušies plašākā

Baltijas mērogā:
• Johans Frīdrihs Oskars fon Gors (1834–1904):

o Fīlipa Magnusa mazmazdēls, dzimis Ventspilī. Viņš sasniedza augstāko militāro un diplomātisko statusu dzimtā – kļuva par Krievijas impērijas kara flotes viceadmirāli, slepenpadomnieku un ģenerālkonsulu Kopenhāgenā. Lai gan viņa dienests ritēja tālu no Kurzemes (mira Tallinā), viņš juridiski palika piederīgs Kurzemes bruņniecībai, kas fon Gorus oficiāli matrikulēja (ierakstīja kā oficiālu vietējo bruņniecības dzimtu) 1841. gadā.

• Hermanis Magnus Nikolai fon Gors (1845–1917):

o Viens no pēdējiem dzimtas pārstāvjiem, kurš pieredzēja muižu sistēmas norietu pirms Pirmā pasaules kara un tam sekojošās agrārās reformas. Kopsavilkums: Fon Goru mantinieku stratēģija bija klasiska – vecākie dēli parasti palika saimniekot muižās (Kukšās, Lielsatiķos, Enģelciemā), kamēr jaunākie dēli devās militārajā vai juridiskajā dienestā, lai ar tur gūtajiem ienākumiem atbalstītu dzimtas kopējo turību. Līdz ar Latvijas valsts nodibināšanu un muižu zemu nacionalizāciju 1920. gadā dzimtas saimnieciskā valdīšana šajos īpašumos pilnībā beidzās.

Šobrīd nav precīzas ziņas, kas no dzimtas bijis savulaik apglabāts kapenēs, bet pētījuma autors ir vērsies Vācbaltiešu organizācijā Vācijā, lai saņemtu precīzas ziņas un godinātu apglabātos ar misiņa piemiņas plāksnēm pie aizmūrētām kriptām.

2. ĒKAS URBĀNĀS KULTŪRVIDES KONTEKSTS.

Ēka izvietota Briežgravu kapu, Saldus novada Gaiķu pagasta teritorijā. Līdzīgi kā citas Kurzemes lauku kapsētas, Briežgravu kapi vēsturiski veidojās kā tuvējo māju, muižu vai zemnieku saimniecību dzimtu apbedījumu vieta.

Vēsturiski Gaiķu pagasta teritorija atradās Kurzemes hercogistes, vēlāk Krievijas Impērijas Kurzemes guberņas sastāvā. Vietējās kapsētas bieži tika ierīkotas uz kalnainākiem, smilšainākiem apvidiem (tuvumā mežiem vai gravām), ko liecina arī kapu nosaukums “Briežgravu”.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un vēlāk pēc administratīvajām reformām padomju gados kapsētas uzturēšana pārgāja vietējā ciema padomes, bet pēc tam — pagasta pārvaldes pārziņā. Šobrīd zeme ir oficiāls pašvaldības īpašums.

Kapsētas vecākajā daļā saglabājušies krusti (piemēram, kaltie dzelzs krusti vai sūnu apauguši laukakmeņi) bieži vien sniedz ziņas par 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vietējiem iedzīvotājiem.

3. ĒKA UN TĀS ARHITEKTŪRA

Ēka celta klasicisma stilā, ar mākslinieciskajiem elementiem fasādēs ( portālu, dekoratīvajām kolonnām un fon Goru dzimtas ģērboni trīstūrveida frontonā, kas piedod fasādes kompozīcijai cēlu noslēgumu un apzīmogo fon Goru ģimenes pēdējo atdusas vietu. Kā savdabīgs un Latvijas tā laika arhitektūrai rets ( savu lielo izmaksu dēļ ) ir kapeņu zāle ar apbedījumu kriptām un ķieģeļu kupolveida pārsegumu.

4. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKĀ SAGLABĀTĪBA.

Pēc veiktajiem AM vizuālās Inventarizācijas darbiem var secināt, ka 19.gs celtajai ēkai nozīmīgas pārbūves nav veiktas. Atbilstoši lokāliem novērojumiem par autentiskumu, secināts:

a) ēkas autentiskie un oriģinālie fasādes elementi (kolonnas, frontons, dekoratīvās dzegas), kurām bojāts apmetums, un kuras nav nosegtas ar apmetuma čaulu nešaubīgi liecina par 19. gs. sākuma izcelsmi;

b) zudušas oriģinālās kapeņu durvis, kas aizstātas ar kolhoza laikā izbūvētām.
c) lielākā daļa fasāžu apdares saglabājušas autentiskās vietās, atbilstošI 19.gs. projektētajam.

d) ēku īpatnējā telpiskā struktūra ar kupolveida jumta ķieģeļu pārsegumu uzskatāma par autentisku,

f) ēkas funkcionalitātes vēsture ir viengabalaina, jo sākotnējais apjoms celts fon Goru dzimtas kapeņu vajadzībām un padomju laikā transformēts par kapliču, kur notiek mirušo izvadīšana.

5. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKAIS NOVĒRTĒJUMS UN POTENCIĀLS

Jāatzīst, ka ēka ir ar savu unikālu arhitektonisko vērtību, un kalpo kā savdabīga fon Goru dzimtas saimniekošanas vietzīme Kurzemē.

Kā kultūrvēsturiskai ēkai ir liels tūrisma kultūrvēsturisks potenciāls, ja tiek pabeigta ēkas atjaunošana. Īpašniekam – Saldus novada domei jāatjauno fasāžu dekoratīvā apdare, jāveic lietusūdens novadīšana no ieejas portāla, lai apstādinātu mūra sēšanos ieejas zonā, jāveic iekštelpu remonta darbi, saglabājot un attīrot oriģinālo klinkera ķieģeļu grīdas segumu.

6. SAGLABĀŠANAS UN ATJAUNOŠANAS REKOMENDĀCIJAS.

1. Šajā AMINv sējumā apkopotie ēkas Lielsatiķu muižas kapličas ( kapeņu ), kultūrvēsturiskie dati ir pietiekams pamatojums atzinumam, ka ēku iespējams saglabāt nākamajām paaudzēm, to transformējot par tūrisma objektu, iekļaujot Saldus novada tūrisma objektu piedāvājumā.
2. Ēkā nepieciešams saglabāt oriģinālās 19.gs ieklātās klinkera ķieģeļu grīdas, tās restaurējot.
3. Atjaunojot apmetuma apdari fasādei, veikt iztrūkstošo ķieģeļu un apmetuma atjaunošanu izmantojot sanējošus apmetumus un mitruma novadīšanai no ēkas pamatiem izbūvēt lietusūdens novadīšanas ACO DRAIN sistēmu pie ēkas ieejas, planēt laukumu, lai iegūtu laukuma kritumu prom no ēkas.
4. Veikt koku nozāģēšanu, kuri bojā ēkas kupolveida pārsegumu un laukakmeņu atbalsta sienas.
5. Veikt kupola krāsošanu ar atbilstošu krāsu kapeņu iekšpusē, atjaunot bojātās kolonādes detaļas un pie aizmūrētajām kriptām uzstādīt gan informatīvu plāksni par fon Goru dzimtas darbību Kurzemē, gan iespējamo kapenēs apglabāto vārdus un iniciāļus.
6. Uzstādīt jaunas durvis, kuras atbilstu klasicisma stilam un laikam.

Projekts saskaņots Saldus Būvvaldē ar BIS-BV-2.1-2026-7396 lēmumu 24.07.2026.

Pateicamies visiem iesaistītajiem par atsaucību!