Šķūņa atjaunošana nekustamajā īpašumā “Mietiņi” Vecpiebalgas pagastā, Vecpiebalgas novadā
Latvija ir sena kultūrvieta un tas vēlreiz apstiprinājās, kad pētījām Mietiņkalna vēsturi, lai noskaidrotu škūņa būvvēsturi. No šķūņa bija palikušas tikai laukakmeņu sienas un mazs jumta gabaliņš, tomēr īpašnieks plāno šo šķūni pārvērst par savdabīgu mākslas telpu, ievērojot sakrālo ģeometriju un senču padarīto. Šis bija ļoti interesants meta izstrādes process arī mums, jo atklājās Mietiņkalna senā vēsture.
Mazs ieskats mūsu izpētītajā:
IEV ADS.
Arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas ( AMI ) pētījumu objekts ir saimniecības ēka Vecpiebalgas pagastā, nekustamajā īpašumā “Mietiņi”, Vecpiebalgas novadā.
Darbi veikti atbilstoši NKMP AMI veikšanas norādījumiem un ieteikumiem, tehnisko un praktisko iespēju robežās realizējot iespējami plašu izziņas procesu par objektu.
AMI darbus veica SIA “Arhitekta Ivo Inša birojs” arhitekts I.Inša. Fotofiksāciju dabā un fotomateriālu digitālo apstrādi veica I.Inša. Grafisko dokumentāciju izstrādāja un AMI tekstu sagatavoja arhitekts I.Inša.
Objekts atrodas Mietiņu viduslaiku kapsētas ( Valsts aizsargājams kultūras piemineklis , arheoloģijas aizsardzības Nr.614 ) un Jaunmietiņu viduslaiku kapsētas ( Valsts aizsargājams kultūras piemineklis, arheoloģijas aizsardzības Nr. 605 ) aizsardzības zonā.
Arhitektoniski – mākslinieciskās inventarizācijas sastāvs un nepieciešamais darbu apjoms neparedz izpētes darbus, kuru uzdevums ir noskaidrot inventarizējamā objekta sastāvdaļu izcelsmes hronoloģiju un secību.
1. ĒKU IZCELSMES VĒSTURE.
Vēsturnieki un valodnieki (piemēram, pētot Vecpiebalgas pilskalnu un Autīnes robežas) ir secinājuši, ka Mietiņu mājas (kas atrodas blakus Griškas kalnam/Vecpiebalgas pilskalnam) ir vienīgais vietas nosaukums Vidzemē, kas lingvistiski atgādina hronikā minēto Meteni.
Tāpēc vēstures literatūrā pastāv hipotēze: senais Autīnes vecākais Metenis (Meteninus) varētu būt devis vārdu šai vietai, kas gadsimtu gaitā latviešu valodā transformējusies par “Mietiņiem”.
Vēsturnieka un novadpētnieka Pētera Brasliņa pētījumiem ir tieša un izšķiroša nozīme šajā jautājumā. Viņš ir autors lokālpatriotiskajai hipotēzei, kas mēģina sasaistīt Indriķa hronikā minēto Autīnes vecāko Meteni ar konkrētu vietu Vidzemē – Vecpiebalgas Griškas kalnu un tam blakus esošajām Mietiņu mājām.
Vēsturnieku vidū ilgstoši noritēja strīdi par to, kur īsti atradās hronikā minētā bagātā Autīnes zeme un tās galvenā pils. Kamēr lielākā daļa akadēmisko vēsturnieku (piemēram, Eduards Šturms) Autīni lokalizēja tuvāk Cēsīm (Kāpu kalns pie Priekuļiem) vai Valmierai, Pēteris Brasliņš 20. gadsimta vidū un otrajā pusē aktīvi aizstāvēja teoriju, ka Autīnes centrs ir bijusi V ecpiebalga.
P. Brasliņš detalizēti pētīja Griškas kalnu (vēsturisko Vecpiebalgas pilskalnu) un argumentēja, ka pēc sava izvietojuma un stratēģiskās nozīmes tas precīzi atbilst hronikā aprakstītajai Autīnes pilij.
Lai pierādītu savu teoriju, Brasliņš meklēja vietvārdus (toponīmus), kas būtu saglabājušies no 13. gadsimta sākuma:
- Viņš vērsa uzmanību uz to, ka tieši blakus Griškas pilskalnam atrodas vēsturiskās Mietiņu mājas.
- Brasliņš izvirzīja hipotēzi, ka māju nosaukums “Mietiņi” ir tiešs un vienīgais saglabājies valodnieciskais piemineklis hronikā minētajam Autīnes vecākajam Metenim (Meteninus).
- Pēc viņa teorijas, šī bijusi Meteņa dzimtas zeme vai viņa personīgā rezidence blakus pilij, un vārds gadsimtu gaitā tautas valodā transformējies no Metenis uz Mietiņš.
Griškas kalnā ( vēsturiskajā Vecpiebalgas pilskalnā ) atrastās arheoloģiskās liecības un pētījumi apliecina, ka šeit jau pirms vācu krustnešu ierašanās ir bijis nocietināts vietējo iedzīvotāju centrs.
Arheoloģiskās liecības (nocietinājumi, biezais kultūrslānis un 13. gadsimta datējums) kalpoja par pamatu Pētera Brasliņa teorijai. Viņš šos atradumus izmantoja kā fizisku pierādījumu tam, ka Griškas kalns nav bijis vienkāršs paugurs, bet gan nopietna pils, kas teorētiski varēja būt Indriķa hronikā aprakstītā un Meteņa aizstāvētā Autīnes pils.
Brasliņš savāca un analizēja vietējos toponīmus (vietvārdus). Viņš uzskatīja, ka hronikā minētais vietas nosaukums Metimne un personvārds Meteninus (Autīnes vecākais Metenis) ir tiešā veidā saistīti ar Vecpiebalgas Mietiņu mājām un blakus esošo pilskalnu. Pēc viņa teorijas, “Mietiņi” ir laika gaitā transformējies un latviskojies vārds Metimne.
Akadēmiskā vēstures zinātne (piemēram, vēsturnieki Indriķis Šterns vai Ēvalds Mugurēvičs) Brasliņa teoriju par Metimnes lokalizāciju Vecpiebalgā noraidīja, par ticamāko vietu atzīstot Mujānu pilskalnu Kocēnu pagastā (turklāt Rubenes/Kocēnu apkārtnē vēlāk ilgstoši darbojās pat zemnieku saimniecība un objekti ar vēsturisko nosaukumu “Metimne”). Tomēr Brasliņa raksti un vīzija atstāja milzīgu ietekmi uz Piebalgas novadpētniecību, padarot stāstu par Metimni un senajiem latgaļiem par neatņemamu vietējās kultūras mantojuma daļu.
Vēsturiskā Mietiņu kalna zemju piederība.
Skatoties uz Mietiņu kalnu (vai Griškas kalnu/Vecpiebalgas pilskalnu) un tam blakus esošo Mietiņu zemes kontekstu caur vēstures un novadpētnieka Pētera Brasliņa pētījumu prizmu, zemju piederības vēsture veido garu, dramatisku ķēdi. Tā stiepjas no 13. gadsimta brīvajiem
latgaļu
virsaišiem līdz pat muižu laikiem un Latvijas brīvvalstij.
1. Senlatviešu (latgaļu) autonomija (Līdz 13. gadsimta sākumam)
- Kas pārvaldīja zemes: Vietējā latgaļu dzimta jeb vecākie.
- Vēsturiskā saikne: P. Brasliņš argumentēja, ka šī zeme un pilskalns sākotnēji piederējaAutīnes novada latgaļu vecākajam Metenim (Meteninus) un viņa dzimtai. Tā bija brīva, neatkarīga latgaļu zeme, kuras centrs bija nocietinātais pilskalns, bet tam visapkārt atradās saimniecības zemes (kas vēlāk ieguva Mietiņu nosaukumu)
2. Zobenbrāļu ordeņa ekspansija un konflikts (1208.–1212. gads)
• Kas pārvaldīja zemes: Tiesiskais strīds starp latgaļiem un Zobenbrāļu ordeni.
• Vēsturiskā saikne: Šis ir pats dramatiskākais punkts zemes piederības vēsturē. Kā raksta Indriķis, Zobenbrāļu ordenis (Cēsu brāļi) sāka patvaļīgi piesavināties Autīnes latgaļu zemes, mežus, laukus un bišu kokus (dangas). Piederības maiņa notika ar varu. Zemes faktiskā atņemšana pamudināja Meteni uzsākt 1212. gada sacelšanos, lai atgūtu savas dzimtas īpašumus, taču viņš gāja bojā, un zeme palika iekarotāju rokās.
3. Rīgas arhibīskapijas periods (13.–16. gadsimts)
- Kas pārvaldīja zemes: Rīgas arhibīskaps un tā vasaļi.
- Vēsturiskā saikne: Pēc Livonijas sadalīšanas un vietējo sacelšanās apspiešanasPiebalgas apkārtne nonāca Rīgas arhibīskapa tiešā īpašumā. Lai nostiprinātu savu varu pār šīm stratēģiski svarīgajām zemēm, arhibīskaps 14. gadsimta sākumā tieši blakus senajam pilskalnam uzcēla mūra Piebalgas pili. Saimniecības zemes ap kalnu (tostarp Mietiņu teritorija) tika piešķirtas arhibīskapa vasaļiem kā lēņi vai pārvaldītas kā pilsnovada zeme.
4. Muižu un Polijas/Zviedrijas laiki (16.–19. gadsimts)
- Kas pārvaldīja zemes: Poļu magnāti, zviedru kronis un vēlāk grāfi Šeremetjevi.
- Vēsturiskā saikne: Pēc Livonijas kara un arhibīskapijas sabrukuma zeme mainīja īpašniekus līdz ar lielvaru maiņu. 17. gadsimtā (zviedru laikos) notika muižu revīzijas un zemju uzmērīšana, kur dokumentos fiksētas konkrētas zemnieku sētas un to klaušu pienākumi. Kad Krievijas impērija ieguva Vidzemi, cars Pēteris I šīs bagātās Piebalgas zemes uzdāvināja grāfam Borisam Šeremetjevam. Mietiņu kalna apkārtne kļuva par daļu no milzīgās Vecpiebalgas muižas (kronis/privātmuiža). Vietējie zemnieki zaudējajebkādas tiesības uz zemi, kļūstot par dzimtcilvēkiem.
5. Zemmes izpirkšana un Latvijas brīvvalsts (19. gadsimta otrā puse – 20. gadsimts)
- Kas pārvaldīja zemes: Latviešu zemnieki (Mietiņu māju saimnieki) un vēlāk Latvijas valsts.
- Vēsturiskā saikne: Pēc dzimtbūšanas atcelšanas un agrārajām reformām 19. gadsimta otrajā pusē latviešu zemniekiem tika dota iespēja izpirkt muižas zemes “par dzimtu”. Šajā laikā formāli nostiprinājās Mietiņu māju īpašnieku tiesības uz zemi ap pilskalnu. 1920. gadu Agrārās reformas laikā valsts pārņēma muižu paliekas, bet pašu pilskalnu (Griškas/Mietiņu kalnu) kā valsts nozīmes vēstures pieminekli nodeva valsts aizsardzībā un sabiedrības lietošanā.Muižas laikos zeme ap kalnu bija sadalīta klaušu saimniecībās, kuras apstrādāja Mietiņu māju zemnieki. Viņi nebija zemes īpašnieki, bet gan muižas rentnieki. Viņu pienākums bija strādāt klaušu darbus un nodot labības nodevas Vecpiebalgas muižas centram, kas 18. gadsimta beigās tika pārcelts uz grezno kungu māju Inešos.Vecpiebalgas muižas vēsturiskajos dokumentos — īpaši cara laika Vidzemes dvēseļu revīziju rullos (18.–19. gadsimts), muižas klaušu un nodokļu reģistros, kā arī vēlākajos mērniecības aktos — Mietiņu mājas fiksētas kā patstāvīga, muižai piederoša klaušu saimniecība.Viens no svarīgākajiem dokumentiem muižas arhīvā ir 1826. gada Vidzemes dvēseļu revīzija, kad muižas zemniekiem pirmo reizi oficiāli piešķīra uzvārdus.
- Dokumenti rāda, ka Piebalgā (atšķirībā no citiem Latvijas reģioniem) zemnieki ļoti bieži izvēlējās uzvārdus, kas sakrita ar viņu māju nosaukumiem.
- Tieši šajā laikā “Mieting” sētas saimnieki un viņu pēcnācēji dokumentos oficiāli ieguva uzvārdu Mietiņš (vai vāciskajā versijā Mieting / Meting). Tas juridiskajos papīros nostiprināja saikni starp dzimtu un konkrēto zemi blakus pilskalnam.Muižas saimnieciskajos dokumentos — vakugrāmatās — bija precīzi uzskaitīts, cik daudz un kādi darbi Mietiņu māju iedzīvotājiem ir jāveic par labu muižai. Tā kā zeme ap Mietiņu kalnu un Grišku kalnu bija skopa un kalnaina, dokumenti apliecina, ka mājas iedzīvotāji nodevas bieži kārtoja nevis ar tīru labību, bet gan ar liniem, pavedieniem un austu audeklu. Tas sakrīt ar vēsturisko faktu, ka Šeremetjevu muižas vadība veicināja amatniecību, lai kompensētu sliktās ražas.2. ĒKAS URBĀNĀS KULTŪRVIDES KONTEKSTS.Ēka izvietota nekustamā īpašuma “Mietiņi” teritorijā, atstatu no bijušās dzīvojamās ēkas. Ēkas vēsturiskais telpu plānojums nav mainīts un pielāgots citām vajadzībām, bez izmaiņām saglabātas daļa no vārtiem, laukakmeņu mūra. Detaļas, pēc kurām iespējams restaurēt jumta koka nesošo konstrukciju, nav saglabājušās. Visas koka detaļas ir trupes bojātas un tās faktiski jāizgatavo no jauna, pielietojot 19.gadsimta koka apstrādes metodes, un ja grib sasniegt augstu autientiskumu, izmantojot koka savienojumus un koka tapas. No vēsturiskās apdares ēkā saglabājies izšuvota laukakmeņu mūra fragments, grīda izlikta no lieliem laukakmeņiem, bez šuvju aizpildes.
Šeremetjevu dzimta valdīja pār šo zemi līdz pat 20. gadsimta sākumam. 19. gadsimta otrajā pusē, kad Krievijas impērijā un Vidzemē sākās zemes izpirkšanas process, Mietiņu kalnam blakus esošie vietējie zemnieki sāka maksāt muižai izpirkuma maksu, lai iegūtu zemi savā privātīpašumā. Tas noslēdza grāfu Šeremetjevu ēru, un zeme pakāpeniski atgriezās latviešu saimnieku rokās, līdz 1920. gada Agrārā reforma Šeremetjevu dzimtas īpašumu tiesības likvidēja pilnībā.
Precīzs gads, kurā celtas pašreizējās Vecpiebalgas Mietiņu māju ēkas, publiskajos vēstures avotos nav fiksēts, taču, balstoties uz reģiona vēsturi, to celtniecība ir tieši saistīta ar 19. gadsimta otro pusi (aptuveni 1870.–1890. gadiem). Kad arheologs Ernests Brastiņš 1927. gadā apsekoja un uzmērīja kaimiņos esošo Grišku kalnu, viņš fiksēja, ka Mietiņu mājas jau pastāv kā labi iekopta un nostabilizējusies saimniecība. Līdz ar to pašreizējais ēku komplekss vai tā pamati reprezentē tieši cara laika beigu (19. gs. nogales) Latvijas lauku būvniecības paraugu.
Latvijas arhīvos nav saglabājušies dokumenti par ēkas plānojumu un fasāžu risinājumu.
Tā kā tieši blakus Mietiņu kalnam un mājām lielceļa malā atradās vēsturiskais Griškas krogs, tam bija sava milzīga saimniecības ēka – iebraucamā sēta jeb zirgu stallis. Ceļotāji, kuri brauca garām pilskalnam, tur novietoja zirgus un ratus. Šī kroga saimniecības ēka vizuāli un strukturāli dominēja apkārtnes ainavā un bija tiešā saskarsmē ar Mietiņu māju ikdienu.
3. ĒKA UN TĀS ARHITEKTŪRA
Ēkas pašreizējais estētiskais un arhitektoniskais veidols saglabājis visas detaļas, lai pēc restaurācijas darbiem atgūtu kvalitatīvu arhitektonisku veidolu. Kā jau visas šī laika un stila ēkas, arī šī, celta laukakmeņu mūrējumā, arhitektoniskā risinājumā atjaunojot ēku piedāvāts atsevišķu padomju dzelteno Lodes ķieģeļu ķieģeļu joslu mūrējumus aizstāt ar rombveida māla ķieģeļiem vai ķieģelflīzēm, tā akcentējot īpašnieka tēva veikto ieguldījumu ēkas atjaunošanā un nodrošinot paaudžu pārmantojamību. Fasāžu apdari veidot izšuvojot plēsto laukakmeņu mūri . Jebkādi darbi uzsākami tikai pēc pamatu aizbēršanas, grunts blietēšanas, lietusūdens novadīšanas joslas ierīkošanas no māla kārtas un pamatu sēšanās apturēšanas. Veikt pamatu sēšanās monitoringu.
4. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKĀ SAGLABĀTĪBA.
Pēc veiktajiem AM vizuālās inventarizācijas darbiem var secināt, ka ēkai izmantoti 19.gadsimta saimniecības ēkām raksturīgie būvniecības paņēmieni. Atbilstoši lokāliem novērojumiem par autentiskumu, secināts:
a) ēkas autentiskie un oriģinālie koka elementi (ieejas vārtu koka rāmis, mūrlata u.c.), nešaubīgi liecina par 19. gs. beigu izcelsmi;
b) plēsto laukakmeņu mūra mūrējums liecina par 19.gs beigu būvniecības periodu.
c) visas fasāžu ailes saglabājušās autentiskās vietās, atbilstoši 19.gs. projektētajām, izņemot divas durvju ailas, kas izveidotas logu vietā.
d) ēku īpatnējā telpiskā struktūra ar lielām durvju ailām un maziem logiem uzskatāma par autientisku,
e) ēku pamatkorpusa jumtu konfigurācija, mērogs, slīpnes, spāru krēsls saglabājušies autentiski. Esošais jumta seguma (azbestcementa šīfera loksnes) materiāls nav bijis oriģināls;
f) ēkas funkcionalitātes vēsture ir viengabalaina, jo sākotnējais apjoms celts saimniecības vajadzībām.
5. ĒKAS KULTŪRVĒSTURISKAIS NOVĒRTĒJUMS UN POTENCIĀLS
Jāatzīst, ēkas ir ar savu unikālo arhitektonisko vērtību, kas kā saimniecības ēka – nav ļoti rets ēku tips Latvijas muižu palīgsaimniecību kompleksos, kas saglabājies no 19.gadsimta.
Kā fona apbūvei ēkai ir kultūrvēsturisks potenciāls, ja tiek pabeigta ēkas atjaunošana. Šajā gadījumā īpašnieks – THE HOME VIDZEME plāno veikt ēkas konservācijas darbus , nostiprinot pamatus un ārsienas ( aizberot pamatus, atjaunojot laukakmeņu mūra mūrējumu un izšuvojot to). Nākotnē pēc rekonstrukcijas šo ēku varētu padarīt publiski pieejamu ar ES fondu līdzekļiem, varbūt pat atjaunojot to kā meditācijas un retrīta vietus.
6. SAGLABĀŠANAS UN ATJAUNOŠANAS REKOMENDĀCIJAS.
- Šajā AMINv sējumā apkopotie ēkas nekustamajā īpašumā “Mietiņi”, kultūrvēsturiskie dati ir pietiekams pamatojums atzinumam, ka ēku iespējams atjaunot, šajā stadijā to konservējot un izbūvējot jaunu jumtu ar māla kārniņu segumu vai dabīgā šīfera plātnēm, kas pasargātu laukakmeņu sienas no bojāšanās lietusūdens ietekmē. Jebkādi darbi veicami pēc pirmsavārijas stāvokļa likvidēšanas, aizberot pamatus, grunti blietējot un lietusūdens novadīšanas māla kārtas izbūves ar kritumu no ēkas. Uzstādīt atbilstošus marķierus, sienas vertikalitātes nobīžu monitoringam. Ja nobīdes pārsniedz pieļaujamās robežas, bojāto sienu posmi jānojauc un jāmūrē no jauna.
- Ēkā nepieciešams saglabāt oriģinālo fasādi ar izšuvojumu laukakmeņu mūrim. Pieskaldīto akmeņu ietērpam jāatlasa lielākie un glītākie akmeņi, bet bez apaļām virsmām, bez gariem ķīļveida stūriem un bez lieliem izcilņiem. Akmeņus apstrādājot nav vajadzīgs, lai gultņu un sānu malu virsmas būtu noteikta veida, bet lai katrs ietērpa akmens turētos cieši un stabili mūra priekšpusē bez piešķembošanas.
- Ietērpu akmeņi jānovieto tā, lai katrā mūra kārtā būtu uz diviem laidņiem ( gareniskiem akmeņiem ) viens galenieks ( šķērsakmens ), kura garums pārsniegtu blakus esošo laidņu platumu mazākais par 12 cm.
- Ierīkojot ietērpu no pieskaldītiem, izlasītiem akmeņiem, mūris jāmūrē 0,75 līdz 1,0 m augstām kārtām, pie kam ietērpa akmeņu augšējām gultnēm jāsakrīt ar mūra kārtas augšējo līmeniski izlīdzināto virsmu. Laidņi un galenieki mūrējami tā, lai nesakrīt blakus kārtu šuves un tiktu ievērotas savienojumu prasības.
- Ietērpa akmeņu šuves no priekšpuses 1.5 cm dziļumā jāatstāj tukšas, vēlākai izšuvošanai. Šuves var būt dažādos virzienos. Ārējo šuvju platumam jābūt pēc iespējas vienlīdzīgam un ne lielākam par 2.5 cm ar 0.5 cm dzīslu vidū. Ietērps jāizšuvo rūpīgi un vienlīdzīgi pa visu fasādes virsmu. Stūros jāliek ietērpu akmeņi ar pieskaldītu fasādes virsmu, rūpīgi kaltām līmeniskām gultnēm un rūpīgi kaltiem sānu laukumiem, pie kam ik pēc 0.75-1.0 m mūra augstuma, stūra akmeņu līmeniskām šuvēm jāsakrīt ar mūra kārtu līmeniski izlīdzinātām virsmām.
- Jumta konstrukcijas nepieciešams izbūvēt no jauna, izmantojot modernas līmēta koka jumta kopnes.
- Aizstāt esošos dzeltenos “Kalnciema ķieģeļus” ar sarkana māla rombveida ķieģeļiem, kas akcentētu zaudēto mūra daļu atjaunošanu un ievērotu īpašnieka tēva veiktos ēkas atjaunošanas darbus.
- Uzstādīt jaunu vēsturisko koka logu un vēsturiskās koka ārdurvis, kas atbilst ēkas būvniecības laika stilistikai.
- Izveidot jaunu koka dzegu, kas atbilstu vēsturiskajam stilam un lietusūdens novadīšanas sistēmu no vēsturiskajiem mūriem.
- Konservācijas gaitā iekšpusē izšuvot laukakmeņu mūra daļas un pēc jumta ieklāšanas veikt ilgstošu sienu žāvēšanu, pēc kuras izlemt par sanējošā apmetuma izvēles nepieciešamību iekšsienu apdarei.
- Īpašniekam noteikt ēkas tālākās izmantošanas funkciju, sasaistot to ar ES līdzekļu apgūšanas iespējām un ēkas atjaunošanu.
“Arhitekta Ivo Inša birojs”, SIA Arhitekts I.Inša
© 2026
